Oksīda stikla keramika: stabilitātes un daudzveidības paradigma
Stikla keramika, kuras pamatā ir oksīds{0}}, veido pusi no stikla keramikas saimes. To pamatā ir silīcija dioksīds, kam pievienots alumīnija oksīds, magnija oksīds un citas sastāvdaļas, lai pielāgotu īpašības. Piemēram, litija alumīnija silikāta stikla keramikai ir gandrīz -nulles termiskās izplešanās koeficients, tāpēc tās ir ideāli piemērotas astronomisko teleskopu lēcām; savukārt borsilikātu veidus to izcilās karstumizturības dēļ parasti izmanto laboratorijas stikla un virtuves traukos. Šiem materiāliem parasti ir spēcīga ķīmiskā stabilitāte, bet dažu šķirņu gaismas caurlaidība svārstās, mainoties sastāvam.
Ne{0}}oksīda stikla keramika: avangardi īpašiem lietojumiem
Uz nitrīda{0}} bāzes: attēlots ar silīcija nitrīdu, kura cietība tuvojas dimantam, piemērota griezējinstrumentu ražošanai.
Balstīts uz karbīdu{0}}: iztur temperatūru līdz 1600 grādiem, ko parasti var atrast kosmosa dzinēju karstās -gala komponentos.
Savienojumi, kuru pamatā ir disulfīds{0}}: unikāla infrasarkanā caurlaidība, ko izmanto termoattēlu optiskajos komponentos.
Šie materiāli darbojas ārkārtīgi labi ekstremālos apstākļos, taču tiem ir augstas ražošanas izmaksas un tos ir grūti apstrādāt.
Kompozītu stikla keramika: sinerģiska veiktspējas attīstība
Stikla keramikas matricā iestrādājot metāla daļiņas, šķiedras utt., ir izveidoti kompozītmateriāli ar vairākām īpašībām. Piemēram, mehāniskajās blīvēs tiek izmantoti nodilumizturīgi-volframa karbīdu-saturoši materiāli, kas trīs reizes pagarina to kalpošanas laiku; antistatiski materiāli ar pievienotām vadošām fāzēm atrisina statiskās elektrības uzkrāšanās problēmu elektronikas nozarē. Šie materiāli veicina inovācijas tādās jomās kā precīza ražošana un jauna enerģija.
